Palielinātu ūdens zudumu teļiem – dehidratāciju visbiežāk izraisa caureja (diareja). No tās pasargāti nav ganāmpulki, kas tiek aprūpēti arī pēc bioloģiskās lopkopības principiem, cenšoties izvairīties no antibiotiku un citu zāļu izmantošanas. Tas nav viegli, jo caureja parasti saistīta ne tikai ar gremošanas traucējumiem, dispepsiju, bet arī ar infekciju (koli enteropatogēnie celmi, rota un korona vīrusi u.c.) vai disbakteriozi (izmainītu, nosacīti patogēnu mikroorganismu ietekmi). Tādēļ slimības novēršanā liela nozīme ir profilaksei un tā ir katra kopēja rokās. Profilakse sākas ar rūpīgu grūsno govju un it sevišķi pirmpiena telīšu ēdināšanu un kopšanu, savlaicīgu jaundzimušo teļu ēdināšanu ar jaunpiena pirmajām porcijām, izdzirdinot to siltu no piemērota trauka ar gumijas knupīti un ar piemērotu turēšanu. Šīs prasības ir it kā jau zināmas, tomēr teļu saslimstība pat pirmajās dzīvības dienās nav retums. Neatkarīgi no cēloņa caurejas laikā organisms strauji zaudē ūdeni un sāļus. Tie izdalās līdz ar šķidrajām fekāliju masām, kuru apjoms palielinās līdz pat 20 reizēm. Veidojas organisma dehidratācija, kas īsā laikā slimības gaitu pasliktina, pievienojas organisma intoksikācija un sākumā it kā vieglā saslimšana var beigties ar teļa nāvi.
Ūdens un sāļu maiņa. Apmēram 70% no ķermeņa masas ir ūdens. Tas veido organisma iekšējo vidi, kurā norisinās praktiski visi dzīvības procesi. Vairāk kā puse no tā atrodas šūnās kā intracelulārais ūdens. Tas veido šūnas substrātu, kurā noris vielmaiņa. Ārpusšūnas (ekstracelulāro) ūdeni satur asiņu plazma, starpaudu šķidrums (attiecīgi 5% un 15 %) un citi šķidrumi. Ārpusšūnu šķidrums nodrošina barības, gāzu un citu dzīvniekam nepieciešamu vielu transportu un atkritumu-metabolītu izvadīšanu. Ūdens maiņa saistīta ar elektrolītu maiņu, osmotiskā spiediena un skābju un bāzu līdzsvara uzturēšanu. Intracelulārā šķīduma tilpums un sastāvs ir relatīvi konstants. Ekstracelulārā šķidruma sastāvdaļu (asins, limfa u.c.) daudzums un sastāvs ir mainīgāks.
Ķermeņa šķidrumu osmolitāti nodrošina elektrolīti – pamatā nātrijs kopā ar kāliju. Nātrija saturu ķermenī regulē neirohormonāli faktori (aldosterons u.c.). Šūnu šķidrumā nātrija ir maz, visvairāk tas ir asins plazmā un pārējā ekstracelulārajā telpā. Nātrijs ir arī kaulu un nervu audos, veidojot nelielas rezerves. Kopā ar kāliju tas piedalās nervu impulsu pārvadē.
Kālijs difūzijas ceļā uzsūcas visā gremošanas traktā, nonāk asinīs, starpšūnu šķidrumā un tālāk caur šūnu membrānu, apmaiņā pret nātriju, šūnu šķidrumā. Šūnā kālijs ir galvenais elektrolīts. Disociēts kā K+ jons, tas nodrošina šūnā osmotisko spiedienu un aktīvi iesaistās vielmaiņas procesos. Normāli kālija trūkumu dzīvniekiem nenovēro, kaut gan tas nekādas rezerves neveido, jo viss organismā esošais K+ piedalās apmaiņas procesos.
Kopā Na+ ārpusšūnas un K+ šūnas šķidrumos ir galvenie elektrolīti, kas nodrošina ūdens un jonu maiņu starp šīm vidēm un uztur stabilu vides reakciju, kāda nepieciešama fermentu un to sistēmu darbībai. Dehidratācijā samazinās arī Mg2+, Ca2+ un citu sāļu jonu saturs, bet tiem elektrolītu maiņā ir mazāka nozīme.
Izmaiņas caurejas gadījumos. Nepilnīgi sagremotas barības un baktēriju radītie toksiskie produkti bojā zarnu bārkstiņu epitēliju un izraisa tā iekaisumu. Gļotāda uz kairinājumu reaģē ar hipersekrēciju un pastiprinātu zarnu motoriku. Rezultātā resnajās zarnās strauji palielinās šķidra satura pieplūdums, tā apjoms pārsniedz zarnu absorbcijas kapacitāti un parādās caureja (diareja). Teļiem pirmajās dzīvības dienās dispepsijas un koli infekcijas gadījumos, kādus novēro biežāk, tievo zarnu gļotādas enterocītu šūnas struktūra saglabājas. Saglabājas arī nātrija-glikozes/glicīna transporta sistēmas spējas – elektrolīti absorbējas organismā, ņemot līdzi arī ūdeni un pietiekoši sagremotās barības vielas (aminoskābes u.c.). Ja pievienojas rota vai korona vīrusu, salmonellu un citas infekcijas, tad zarnu bārkstiņu bojājumi var būt tik dziļi, ka bārkstiņu epitēlijā veidojas distrofiskas, nekrobiotiskas izmaiņas, atrofija, uzsūkšanas sistēma tiek sagrauta, un iestājas malabsorbcija. Tad dispepsijai un caurejai pastiprinoties, ūdens un elektrolītu zudumi pārsniedz absorbciju.
Teļiem līdz desmit dienu vecumam caureja sākumā ir izotoniska – samazinās ārpusšūnu šķidruma ūdens un elektrolītu saturs, saglabājot osmotisku līdzsvaru attiecībā pret šūnu šķidrumu, kas mainās maz. Dehidratācijai pastiprinoties, sasniedzot 6% līdz 12% no ķermeņa masas, samazinās asiņu tilpums (hipovolēmija), palielinās asiņu viskozitāte, un tiek apgrūtināta asiņu plūsma, sevišķi sīkajos kapilāros, kādi ir zarnu bārkstiņās, nierēs un citur. Veidojas funkcionāli sistēmiski orgānu un vielmaiņas traucējumi. Ar savlaicīgu rehidratāciju (dehidratācijas novēršanu), izdzirdinot dzīvniekam izotonisku rehidratācijas šķidrumu, kas ir ekvivalents zudušajam šķidruma daudzumam, var novērst šādu smagu slimības gaitu. Šķidruma zudums organismā 15%-20% apmērā ir letāls.
Izotoniska dehidratācija var pāriet arī hipotoniskā dehidratācijā – organisms zaudē elektrolītus vairāk, nekā ūdeni. Tāds stāvoklis veidojas, ja caureju izraisa dažas infekcijas – vīrusi u.c., vai slimos teļus dzirda tikai ar hipotoniskiem šķidrumiem – tējām, ūdens-gļotu, piena-ūdens u.c. maisījumiem bez elektrolītu piedevām. Stāvoklis var kļūst dzīvībai bīstams, jo samazinās intravazālais šķidrums (asins, limfas tilpums), ūdens pastiprināti pāriet šūnās, veidojot šūnu tūsku. Strauji samazinās nieru darbība, iestājas oligūrija, kopumā izraisot dzīvnieka bojāeju.
Ne mazāk bīstama ir hipertoniska organisma dehidratācija. Tā attīstās tad, ja ūdens zudums ir lielāks, nekā elektrolītu zudums, piemēram, ja slims teļš šķidrumu vai ūdeni vispār neuzņem. Turpinoties caurejai, tas ar fēcēm un izelpojamo gaisu zaudē vairāk ūdeni, nekā sāļus. Sākumā ūdens samazinās ekstracelulārā šķīdumā, sevišķi intravazālā telpā. Tur pieaug sāļu koncentrācija un ūdens no šūnām pāriet šajā šķidrumā. Mainās šūnu šķidruma osmolitāte, tiek traucēta vielmaiņa, veidojas kaitīgi produkti, oligūrija.
Tādēļ ūdens un sāļu zudums jānovērš savlaicīgi, nepieļaujot smagāku, dzīvībai draudošu dehidratācijas formu veidošanos.
Klīniski viegla izotoniska dehidratācija – veselība traucēta nedaudz, caureja viegla un neilga. Dzīvniekam ādas elastība saglabāta, mutes gļotāda un purniņš mitrs un silts. Apetīte saglabāta. Šķidruma zudums dehidratācijas rezultātā 1,5 – 1,7 litri, kas no ķermeņa masas sastāda līdz 5%. Pamatā samazinājies ārpusšūnu ūdens un elektrolīti.
Vidēja dehidratācija – līdz 2,5 litri, no ķermeņa masas 7-8%. Caureja un pasliktināta veselība ilgst vairākas dienas (2 – 3). Apetīte samazinās, pulss un elpošana paātrinās, ausis un kāju gali kļūst vēsi. Ja mutes gļotāda un purniņš mitrs, nav palielinātas slāpes, tad pastāv aizdomas par dehidratācijas hipotonisku gaitu, sevišķi, ja anamnēzē ir dati par hipotonisku diētisku līdzekļu izdzirdināšanu. Turpretim, ja mutes gļotāda un purniņš ir ļoti sauss, slāpes pastiprinātas, un ir dati, ka lietoti hipertoniski dzērieni, tad var domāt par hipertonisku dehidratāciju.
Smaga dehidratācija – šķidruma zudums līdz 3,5 litriem, apmēram 10 – 12 % no masas. Klīniski hipovolēmisks šoks: apātija, grīļojoša gaita, nespēja piecelties, vēsa ādas virsa, tahikardija, acis iekritušas, redzamās gļotādas cianotiskas, vēnas slikti pildītas, asinis iebiezējušas, nieres nedarbojas.
Novēršana. Diarejas gadījumos vidējas un it sevišķi smagas dehidratācijas novēršanu vēlams uzticēt veterināram speciālistam. Tas, vadoties pēc klīniskām pazīmēm, anamnēzes un vajadzības gadījumos arī analīžu rezultātiem, izvēlēsies piemērotāko rehidratācijas šķīduma sastāvu, daudzumu un ievadīšanas veidu (orālu, intravenozu, zemādā, vēdera dobumā). Kopēja pienākums ir nepieļaut, lai dehidratācija progresē. Sevišķi, ja teļam saglabāta apetīte un tas labprāt uzņem šķidrumu. Efektīvs līdzeklis ir orālā rehidratācija ar attiecīgiem diētiskiem šķīdumiem. To sastāvu veido atbilstoši izmaiņām slimā teļa gremošanas traktā un organismā. Izotoniskie orālie rehidratācijas šķīdumi (ORŠ) ir ar osmolitāti apmēram 300 – 400 mmol/litrā. Vieglākas izotoniskas caurejas gadījumā ar šādu ORŠ aizvieto daļu no piena attiecībā 1 : 1 līdz 1 : 3. Šādu piena-elektrolīta maisījumu izdzirda siltu 12-15% apjomā no ķermeņa masas, sadalītu 3-4 reizēm. Pilnīga bada diēta teliņam parasti nav vēlama. Teļa vielmaiņa ir ļoti strauja, bet caurejas gadījumos jau tā barība netiek pienācīgi izmantota (malabsorbcija). Novājēšana strauji progresēs. Nevēlama ir pirmo jaunpiena porciju samazināšana. Izotoniskie ORŠ pamatā satur Na+ jonus 100 – 120 mmol/L un Cl- jonus līdz 50 mmol/L. Teļiem šo šķīdumu sastāvā vēlama arī glikoze un kāda aminoskābe, piemēram, glicīns, jo tie veicina ūdens un Na absorbciju no zarnām un ir vērtīgs enerģijas avots. Optimālais glikozes-glicīna saturs ap 150 mmol/L. ORŠ parasti pievieno arī kāliju, ap 5-20 mmol/L.
Smagas dehidratācijas gadījumos kālija saturs šūnu šķidrumā palielinās, tas var nonākt arī starpšūnu šķidrumā. Ja patoloģiskais process skāris arī nieres, kālija izvadīšana ir traucēta, organismā veidojas hiperkaliēmija, sasniedzot pat toksisku līmeni. Samazinās muskuļu šūnu membrānu elektrolītiskais potenciāls, tiek traucēta muskulatūras, tai skaitā sirds, darbība. Bet tajā pašā laikā organismā ir kālija deficīts, pat līdz 50% no normas, acidoze, šūnu enerģijas disbalanss. Šādos gadījumos kāliju parenterāli neievada, bet orāla ievadīšana tiek rekomendēta. Praksē smagākos diarejas gadījumos diētiskos dzērienus gatavo no elektrolīta šķīduma (60%), gļotām (30%) un piena (20%), pievienojot arī pretcaurejas līdzekļus. Teļiem, vecākiem par 7-10 dienām, vielmaiņas traucējumi bieži noved pie sārmu-skābju balansa izmaiņām, acidozes. Tādēļ pie ORŠ pievieno alkāliskas substances, biežāk nātrija bikarbonātu, acetātus, citrātus u.c. Daudzums 45-80 mmol/L. Efektīgāks ir bikarbonāts un citrāts, kas reaģē tieši ar H+ jonu. Nereti no tiem atsakās, jo pastāv bažas, ka samazinot glumeniekā aktīvo skābumu, tie veicinās piena koagulēšanos lielos gabalos (himozīna optimālais pH 3,5). Pēc mūsu novērojumiem ar pienācīgi atšķaidītu pienu olbaltumu koagulēšanu nenovēro.
Rehidratācija ir efektīgs līdzeklis caurejas profilaksei teļiem, un kompleksā ar zāļu līdzekļiem nepieciešama arī slimības ārstēšanai.
Līdzīgi kā teļiem, gremošanas slimību gadījumos dehidratācija veidojas arī sivēniem un citiem mazuļiem, pat cāļiem.
2013-07-30
Dr.hab.vet.med. J.Vētra