HONDROPROTEKCIJA

Osteoartrīta (OA) ārstēšanai akūta iekaisuma gadījumos ir iespējama līdzekļu izvēle: pretsāpju, nesteroīdie pretiekaisuma un pretsāpju neselektīvie un selektīvie līdzekļi. Minēto līdzekļu darbība pamatā vērsta pret iekaisumu izraisošiem un veicinošiem bioķīmiskiem faktoriem (skatīt rakstu „OA ārstēšana”). Lietošana ir veiksmīga, ja dzīvniekam izvēlēts piemērots zāļu līdzeklis un lietotas pareizas devas. Mazāk veiksmīga līdz šim laikam ir OA deģeneratīvi-distrofisko un proliferisko izmaiņu tālākas attīstības kavēšana un bojājumu mazināšana skrimšļos un locītavā kopumā. Skrimšļa audus veido šūnas-hondrocīti, bet to inducētie ārpusšūnas vielas – matriksa – galveno struktūrelementu atjaunošanas procesi nav ātri. Pirmkārt, kolagēna šķiedrām nolietošanās pusperiods ir 2-3 gadi, proteoglikāniem pat 10 un vairāk gadi. Otrkārt, noveco un OA gadījumos cieš arī paši hondrocīti, mazinās to spēja uzturēt ārpusšūnu matriksā normālu metabolismu. Tas varētu būt iemesls, kāpēc skrimšļu deģenerācijas procesu apturēt nav viegli un vēl grūtāk labot radušos defektus. Šī labošana ir saistīta ar ļoti daudzām bioķīmiskām sintēzes reakcijām, tā nav audu sadzīšana, kas noris straujāk.

Jau pagājušā gadu simtā pie OA sāka izmantot hialuronānu (hialuronskābes) saturošu līdzekļu injekcijas locītavās. Injekciju mērķis gan bija „ieeļļot” locītavas. Mēs labus rezultātus guvām ar hialuronāna šķīduma – polivinilpirolidona injekcijām locītavā vaislas buļļiem. Mūsdienās šim nolūkam, piemēram, zirgiem lieto arī poliakrilamīda hidrogela injekcijas. Tomēr tās nav vieglas ārstnieciskas manipulācijas, tādēļ plašāku pielietojumu guva glikozaminoglikānu (GAG) fragmentu – hondroitīna un glikozamīna iekšķīga ievadīšana, sevišķi iekļaujot tos pārtikas piedevās un barības bagātinātājos, bieži kopā ar citām barībā atļautām farmakoloģiski darbīgām vielām. Tā neskaitās stingri reglamentētā ārstēšana, un bieži šīs metodes sauc par hondroprotekciju, kuru mērķis ir kompensēt locītavu skrimšļa ārpusšūnu matriksa struktūrkomponentu deficītu, „modificēt” bojājumu labošanas gaitu un mazināt klīniskās izpausmes. Diemžēl Jason Theodosakis 2004. gadā publicēja rakstu: „The arthritis cure: the medical miracle that can halt, reverse, and may even cure osteoarthritis” un glikozamīnu nosauca par brīnumlīdzekli OA ārstēšanai; viņam pievienojās vēl daži autori ar slavinošiem rakstiem un reklāmām, un sākas nepieredzēta šo līdzekļu popularitāte. Īsā laikā dažādu hondroprotektoru saražotā vērtība pasaulē pārsniedza 2 miljardus dolāru gadā. Bet lietošanas rezultāti ne vienmēr atbilda gaidītam un solītam.

Hondroprotektoru atzīšana par ārstniecības līdzekļiem pasaulē kavējas, neskatoties uz intensīvo izpēti. Rezultātā Amerikas pusē glikozamīna un hondroitīna sāļus saturoši līdzekļi joprojām ir tikai pārtikas un barības piedevas, Eiropā – papildbarības un arī zāļu līdzekļi. Viedokļi par šo līdzekļu efektivitāti lietotājiem, retāk ārstiem, vēl ik pa laikam ir atšķirīgi. Cēlonis tam, pirmkārt, ir pašu hondroprotekcijas līdzekļu –komercpreparātu sastāva un izmantoto izejvielu kvalitātes dažādība. Otrkārt, hondroprotekcija ir saistīta ar bioķīmiskām sintēzes reakcijām, kuras vēl joprojām tiek pētītas, tās skrimslī, kā jau minēju, nedod ātru rezultātu. Ir dati par glikoproteīnu, sevišķi samērā lielo glikozamīna un vēl lielākā hondroitīna sulfatizēto molekulu uzsūkšanos no gremošanas trakta, izvietošanos (distribūciju) asinīs un organisma audos, metabolismu un izdalīšanos. Glikozamīns normāli sintezējas arī organismā no glikozes un ir visdažādāko saistaudu un sekrētu sastāvā. Arī par glikozamīna un hondroitīna drošumu ārstētiem pacientiem nav šaubu. Ir ieteiktas optimālās devas un lietošanas metodes. Bet vēl nav drošas atbildes, kā šo makromolekulu kompleksi, uzņemti iekšķīgi, ja arī tikai daļa no tiem uzsūcas nesašķelti un pārvietojas audos, sevišķi viskozajā sinovija šķīdumā, tālāk iekļūst skrimšļa matriksā un iekļaujas tā proteoglikānu un glikoproteīnu makromolekulu biosintēzē. Arī klīniskie pētījumi pēdējos 10 gados medicīnā un veterinārijā ne vienmēr devuši rezultātus, kas ļautu ar pietiekošu ticamību novērtēt hondroprotektoru efektivitāti attiecībā uz skrimšļa defektu labošanu.

Turpretim par šo līdzekļu pretiekaisuma darbību šaubu nav, tā ir pierādīta daudzos eksperimentos gan ar audu kultūrām, gan ar laboratorijas dzīvniekiem, gan klīnikā. Pētījumi turpinās, un tos sekmē arī lielā nauda, kas pasaulē apgrozās dažādu uztura bagātinātāju un papildbarību ražošanā. Populārāki šajos pētījumos un ražošanā ir sulfatizētie GAG. Hondroitīnā (N-acetilgalaktozamīns ar glikuronskābi) sulfāta grupa ir fiksēta polimēra molekulas sastāvā un kopā ar to veido tā anjonu (hondroitīna sulfāts), tādēļ populārais nosaukums „hondroitīna sulfāts” nav precīzs. Komercpreparātos visbiežāk ir savienojums ar Na+, tāpēc ir ierosinājums šo savienojumu saukt „hondroitīna sulfāta nātrija sāls”. Hondroitīns ir skrimšļa ārpusšūnas matriksa lielo proteoglikānu galvenais komponents un kopā ar hialuronānu veido lielus agregātus – agrekānus.

Hondroitīnu kā izejvielu papildbarībām iegūst no dzīvnieku skrimšļiem: govju trahejām, cūku auss un deguna, arī putnu skrimšļiem vai no jūras dzīvnieku un zivju skrimšļiem. Komercpreparāts nav viendabīgs, tas sastāv no vismaz 4 atšķirīgām frakcijām: A, C, D un E ar dažādu sulfatizēšanas pakāpi.

Glikozamīnu iegūst no hitīna čaulām, jūras bezmugurkaulnieku (Jaunzēlandes gliemju u.c.) un zivju skrimšļiem. Retāk fermentācijas ceļā no graudiem un klijām. Rezultātā piedāvātie komercpreparāti sastāva un kvalitātes ziņā ir atšķirīgi. Arī glikozamīna molekula ir sulfatizēta, kur glikozamīna sulfāts veido negatīvi lādēto anjonu; ar Na+ vai K+ veidojas sāls. Sulfāta grupas vietā var būt arī hidrohlorīda vai N-acetila grupas. Papildbarībām un zālēm biežāk piedāvā sāļus, kur glikozamīns ir sulfātu vai hidrohlorīda formā, retāk, piemēram, kā N-acetilglikozamīns. Zāļu līdzekļos vairāk izmanto ķīmiskā sintēzē iegūtu glikozamīna sulfātu vai hidrohlorīdu.

Glikozamīna un hondroitīna farmakoloģiskās darbības rezultāti organismā apmēram ir vienādi –tie OA gadījumos mazina iekaisumu, sāpes, locītavu stīvumu, morfoloģiski (pēc rentgena, datortomogrāfijas, magnētiskās rezonanses u.c. datiem) tiek kavēta skrimšļa destrukcija.

Glikozamīna daudzums ir apmēram puse no sinoviālā šķīduma glikozaminoglikāna – hialuronāna masas. Hialuronāns veidojas sinovijas šūnās, tam ir tieša ietekme uz sinoviju un sinoviālā šķīduma metabolismu, caur to arī uz skrimsli. Pierādīts, ka ievadot jebkurā veidā, glikozamīns viegli uzsūcas, veicina hialuronāna biosintēzi, labvēlīgi ietekmē locītavas skrimsli un modulē tā īpašības, jo darbojas anaboliski uz hondrocītiem. Pierādīts, ka glikozamīns nomāc brīvos radikāļus, kas degradē skrimsli.

Pēdējā laikā vairākās metaanalīzēs ir apkopoti desmitiem zinātniski kontrolētu klīnisku eksperimentu rezultāti, kuros OA gadījumos salīdzināta hondroitīna un glikozamīna sāļu, to kombināciju un pozitīvās kontroles un placebo efektivitāte. Neskatoties uz dažām metodiska rakstura grūtībām, analīzes liecina, ka GAG darbība ir skrimsli modificējoša un struktūru nostiprinoša. Mazākie skrimšļa bojājumi tiek arī laboti, kaut gan tas parādās tikai pēc ilgstošākas lietošanas. Klīniskais efekts vairāk izpaužas sāpju un funkciju traucējumu mazināšanā. Pie tam konstatēts, ka GAG sulfātu un hidrohlorīda sāļu klīniskā efektivitātē nav būtisku atšķirību.

Latvijā kā hondroprotektori pieejamas papildbarības ar glikozamīna sulfātu un hidrohlorīdu un hondroitīna sulfātu. Praktiski tās visas satur arī augu izcelsmes produktus, mikroelementus, vitamīnus un citas vielas, kas stiprina ne tikai locītavas, bet arī visa organisma veselību.

Dr.hab.vet.med. J.Vētra

arrow_back_text

arrow-up